Pēdējo gadu laikā sabiedrība ir lieciniece uzņemtiem apgriezieniem cīņai ar noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju. Jautājumi par naudas līdzekļu iesaldēšanu sabiedrībai varētu šķist tāli, drīzāk attiecināmi, piemēram, uz ārzonas uzņēmumiem. Tomēr Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas likuma (NILLTPFN) izpilde attiecas uz visiem likuma subjektiem un to klientiem, līdz ar to ir vērts saprast, kā NILLTPFN likuma subjektam ir jāreaģē, konstatējot aizdomīgu darījumu.
Divi rīcības scenāriji
NILLTPFN likums atkarībā no aizdomu pakāpes paredz likuma subjektam divus rīcības scenārijus. Pirmais – NILLTPFN likuma subjekta pienākums ir nekavējoties ziņot par katru aizdomīgu darījumu Finanšu izlūkošanas dienestam (FID). Darījumā iesaistītie līdzekļi netiek nekādā veidā aizturēti, darījums norit līdz galam, iespējams, likuma subjekts turpina ar klientu sadarboties. Par šādu ziņošanas faktu klients neko nezinās. Tā ir konfidenciāla informācija, kas ir pieejama ļoti ierobežotam personu lokam, faktiski tikai augstākajai vadībai un par NILLTPFN likuma prasību izpildi atbildīgajam darbiniekam. Šādi noteikumi ir izstrādāti, lai izvairītos no situācijām, kad klients, uzzinot par ziņošanu, sāk slēpt vai maskēt izdarīto noziedzīgo nodarījumu, kas var negatīvi ietekmēt turpmākās izmeklēšanas darbības.
Otrais scenārijs – likuma subjekts var atturēties no darījuma veikšanas. Klienta ieplānotais vai iesāktais darījums ar likuma subjektu netiek īstenots vai pabeigts, savukārt darījumā iesaistītie finanšu līdzekļi, kas darījuma gaitā ir nokļuvuši pie likuma subjekta, netiek atdoti. NILLTPFN likuma subjekts ziņo FID par atturēšanos no darījuma veikšanas un gaida FID rīkojumu par atturēšanās izbeigšanu vai klienta līdzekļu iesaldēšanu.
Kādos gadījumos likuma subjekts izvēlas vienu vai otru rīcības scenāriju?
Galvenais kritērijs ir aizdomu pamatotības pakāpe. Lai atturētos no darījuma veikšanas, likuma subjekta rīcībā ir jābūt informācijai par notiekošo noziedzīgu nodarījumu vai jābūt pamatotām aizdomām par to.
Lai gan termini “aizdomas” un “pamatotas aizdomas” varētu šķist vārdu spēle, starp kuriem lielas starpības nav, patiesībā jēdzienos apslēptā jēga satur būtiskas atšķirības.
Eiropas Cilvēktiesību tiesa terminu “pamatotas aizdomas” ir definējusi kā pastāvošus faktus vai informāciju, kas objektīvu novērotāju pārliecinātu, ka persona varētu būt izdarījusi noziedzīgu nodarījumu. Tā nav šķietamība vai intuīcija – tai ir jābūt pārliecinošai informācijai. Tas tā patiešām ir, jo tiesības uz īpašumu ir viena no Satversmē garantētajām pamattiesībām, kuru drīkst ierobežot tikai pastāvot būtiskam pamatam. Tādu pašu pamatotu aizdomu kritēriju jāņem vērā arī FID, lai izdotu rīkojumu par finanšu līdzekļu iesaldēšanu.
Ja NILLTPFN likuma subjekts atturas no darījuma, tas, protams, klientam nebūs noslēpums, jo darījums netiks īstenots un finanšu līdzekļi atradīsies pie likuma subjekta. Piemēram, valūtas maiņas punktā klientam nesamainīs naudu un neatdos to atpakaļ vai arī banka neveiks pārskaitījumu un liegs rīkoties ar šiem līdzekļiem līdz FID rīkojuma saņemšanai. Ja FID izdos rīkojumu par naudas līdzekļu iesaldēšanu, NILLTPFN likuma subjektam par to ir jāinformē klients, bet likums neuzliek pienākumu izpaust pamatoto aizdomu būtību.
FID lēmums ir apstrīdams, taču tā būs drīzāk cīņa ar vējdzirnavām, jo klientam nav zināms pamatojums un argumenti, kurus tas ar drošiem pierādījumiem varētu atspēkot.
NILLTPFN likums ietver vēl vienu būtisku niansi: likuma subjekts drīkst neatturēties no darījuma īstenošanas, ja atturēšanās var kalpot par informāciju, kas palīdzēs iesaistītām personām izvairīties no atbildības. Šādā gadījumā likuma subjekts par īstenotu darījumu sniegs ziņojumu FID kā par aizdomīgu darījumu. Līdz ar to likuma subjektam ir diezgan nopietns uzdevums saprast, kādas pakāpes aizdomas raisa veicamais darījums un izvērtēt, vai atturēšanās palīdzēs vai kaitēs atklāt noziedzīgu nodarījumu. Situācijā, kad jārīkojas nevilcinoties, varētu būt visai sarežģīti pieņemt neapšaubāmi drošu lēmumu.
Jāatzīst, ne vienmēr likuma subjekts apzinīgi un atbilstoši likuma burtam izpildīs normatīvo aktu prasības un respektēs Satversmē garantētās cilvēktiesības uz īpašumu. Iespējams, tāpēc, ka NILLTPFN likums atbrīvo subjektu no civiltiesiskās atbildības par labticībā veiktu atturēšanos no darījuma. Ja rezultātā noziedzīga nodarījuma fakts neapstiprināsies, par radītām neērtībām un liegtām iespējām rīkoties ar savu īpašumu neviens atbildību nenesīs.
