Piesaistīt pašnodarbināto personu sezonālam darbam vai kāda vienreizēja pakalpojuma izpildei mēdz būt izdevīgāk un efektīvāk, nekā pieņemt speciālistu darbā, dibinot darba tiesiskās attiecības. Ierasta prakse ir arī uzturēt pastāvīgu ilgtermiņa sadarbību ar pašnodarbināto, ja tiek regulāri izpildīti konkrēti pakalpojumi. Kopumā šādai darba organizācijai ir priekšrocības, taču pastāv riski, kurus būtiski savlaicīgi apzināties.
Gan Latvijā, gan citās valstīs ir izstrādāti kritēriji, balstoties uz kuriem Valsts ieņēmumu dienests vērtē starp darba devēju un pašnodarbināto pastāvošās tiesiskās attiecības. Ņemot vērā šos kritērijus, tiek izdarīti secinājumi par to, vai pašnodarbinātais faktiski nav kļuvis par darba ņēmēju. Persona var tikt uzskatīta par darba ņēmēju, ja tiek konstatēts vismaz viens no izstrādātajiem kritērijiem, tai skaitā:
• ekonomiskā atkarība no personas, kurai persona sniedz pakalpojumus,
• personas integrācija uzņēmumā, kuram sniedz pakalpojumus,
• faktisko brīvdienu vai atvaļinājumu esamība un to ņemšanas kārtība saistīta ar uzņēmuma iekšējo kārtību,
• darbība notiek citas personas vadībā vai kontrolē,
• persona nav pamatlīdzekļu, materiālu un citu saimnieciskajā darbībā izmantoto aktīvu īpašnieks.
Šie kritēriji ir būtiski, tomēr praksē tie ne vienmēr ir viennozīmīgi piemērojami un kāda kritērija izpildīšanās uzreiz nenozīmē, ka no sadarbības ar pašnodarbināto būtu jāpāriet uz darba tiesiskajām attiecībām.
Piemēram, pasūtot liela apjoma pakalpojumu pašnodarbinātajai personai, pasūtītājs noteikti vēlēsies īstenot stingru kontroli pār tā izpildi un teorētiski izpildīsies viens no kritērijiem – darbība notiks citas personas vadībā vai kontrolē. Taču tas automātiski nenozīmē, ka šāds pakalpojuma sniedzējs ir jāpieņem darbā kā darba ņēmējs. Tāpat gandrīz vienmēr, pasūtot pakalpojumu pašnodarbinātajai personai, pasūtītājs noteiks kontaktpersonu, kas būs atbildīga par sadarbību un pakalpojuma sniegšanas procesa kontroli. Šajos gadījumos, neskatoties uz kritērija izpildi, pastāvošo attiecību būtība nemainās. Tāpēc to nevar uzreiz uzskatīt par viltus pašnodarbinātību – tas būtu pārāk plašs likuma burta traktējums, neņemot vērā to, kāda ir reālā biznesa prakse.
Tapāt virkne citu darba attiecību kritēriju, piemēram, darbu pieņemšanas-nodošanas akta neesamība, terminēta pakalpojumu sniegšanas līguma nenoslēgšana, atlīdzības aprēķināšana neatkarīgi no darba rezultāta, rada nepieciešamību objektīvi izvērtēt, vai notikušas izmaiņas esošajās attiecībās vai tomēr tā ir ierasta prakse atsevišķās darbības jomās.
Kritēriju piemērošana praksē atšķiras ne tikai atkarībā no sniedzamā pakalpojuma un pasūtītāja darbības jomas, bet arī atkarībā no faktiskās situācijas. Lai gūtu pareizu faktiskās situācijas tiesisko vērtējumu un bez bažām turpinātu iesākto sadarbību ar pašnodarbināto, arvien biežāk nepieciešams piesaistīt speciālistus, kuriem ir pieredze juridisko vērtējumu sniegšanā šajos jautājumos. Speciālisti palīdzēs jums gan izvērtēt pastāvošo attiecību iespējamos riskus, gan arī iespējas no darba tiesiskajām attiecībām pāriet uz sadarbību ar pašnodarbināto vai otrādi.
