Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas (NILLTPFN) likumā noteiktā pienākuma – ziņot par aizdomīgiem darījumiem – izpilde joprojām ir likuma subjektu klupšanas akmens. Likuma subjekti vai nu ziņo par katru sev nesaprotamu darījumu, vai arī nepievērš savu klientu darījumiem pienācīgu uzmanību un neziņo vispār. Kā vienmēr, pareizais ceļš ir kaut kur pa vidu.
Problēmas būtība ir aizdomīga darījuma jēgas vispārināšana. Jāatzīst, ka no pareizā ceļa ir diezgan viegli novirzīties. NILLTPFN likums satur tikai aizdomīga darījuma termina definīciju un izklāstītu pienākumu ziņot vai atturēties no darījuma veikšanas, bet neietver skaidrus priekšrakstus un stingri definētas pazīmes, pēc kurām likuma subjekts varētu vadīties un nešauboties ziņot. Lai gan Finanšu izlūkošanas dienesta mājaslapā ir publicēti aizdomīgu darījumu pazīmju klasifikatori un likums “Par nodokļiem un nodevām” nosaka aizdomīgu darījumu pazīmes nodokļu jomā, nav iespējams aprakstīt visas situācijas, ar kurām likuma subjekts var sastapties savā ikdienas darbā, kā arī norādītās pazīmes nevar attiecināt uz klienta darījumiem formāli.
Likuma subjektu un dažkārt arī to uzraugu tipiskā kļūda ir uzskatīt, ka aizdomīgs ir jebkurš tiem nesaprotams, sarežģīts vai ārpus pašu loģikas rāmjiem pastāvošs darījums. NILLTPFN likums skaidri definē, ka par aizdomīgu tiek uzskatīts tāds darījums, kurā iesaistītie līdzekļi ir tieši vai netieši iegūti noziedzīga nodarījuma rezultātā vai saistīti ar terorisma un proliferācijas finansēšanu vai šādu darbību mēģinājumu.
Aizdomīgs darījums ir kas plašāks par likuma subjektam neizprotamu darījumu, jo šāda darījuma pamatā ir jābūt aizdomām par izdarītu, notiekošu vai plānotu noziedzīgu nodarījumu, par kuru Krimināllikumā kā viens no soda mēriem tiek piemērota brīvības atņemšana.
Jau pāris gadus atpakaļ tika apkopoti Finanšu izlūkošanas dienesta dati par ziņojumiem, kas ir saistīti ar darījumu aizdomīgumu, un tika konstatēts, ka liela daļa no likuma subjektu ziņojumiem ir bijuši formāli. Finanšu izlūkošanas dienestam bija jātērē lieli resursi to apstrādei un analīzei, taču rezultātā gandrīz 80% no ziņojumiem nebija iekļaujami Finanšu izlūkošanas dienesta materiālos. Šādai neapdomīgai un neatbildīgai ziņošanai var būt vairāki iemesli – bailes no uzraugošās iestādes soda, atbildības noņemšana no saviem pleciem, pārliecības un zināšanu trūkums. Turklāt NILLTPFN likuma subjektu apmācībās dzirdēta pamācība – ja neesat pārliecināti par darījumu, labāk ziņojiet, un lai viņi (klients un valsts institūcijas) paši tiek galā. Tas būtu tāpat kā ziņot policijai par savu kaimiņu, kurš uzvedas neierasti – nekontaktējas, neskatās acīs un nesveicinās, jo, visticamāk, tāda nesaprotama uzvedība liecina, ka viņš ir izdarījis noziegumu, un lai jau kaimiņš un policija paši tiek galā.
No otras puses, ir likuma subjekti, kas vispār neiedziļinās klienta darījumos, piever acis uz iespējamām nelikumībām un neziņo par aizdomīgiem darījumiem. Arī šādos gadījumos iemesli var būt saistīti ar bailēm zaudēt klientu, pieredzes un nepieciešamo zināšanu trūkumu vai formālu attieksmi pret darbu. Protams, veiksmīgas sadarbības pamatā ir savstarpēja uzticēšanās, taču neiedziļinoties klienta darījumos, likuma subjekts pakļauj sevi augstam riskam iesaistīties vai tikt iesaistītam noziedzīgā nodarījumā pret paša gribu.
NILLTPFN likums paredz ziņojumā iekļaut pamatojumu, kāpēc darījums uzskatāms par aizdomīgu. Tas ir noteicošais moments, lai nonāktu līdz slēdzienam par darījuma tiesiskumu. Lai savas aizdomas varētu pamatot, likuma subjektam sākotnēji ir jāveic darījuma analīze un jāaplūko darījums no dažādiem aspektiem un citu darījumu kontekstā. Vēl likuma subjekts iespēju robežās var patstāvīgi ievākt informāciju vai uzdot jautājumus klientam. No vienas puses tas klientam var radīt neērtības, taču, ja jautājumi ir korekti uzdoti, nevis labāko detektīvu tradīcijās, konfrontējot un iedzenot stūrī, visticamāk, klients izturēsies ar sapratni par likuma subjekta lūgumu izskaidrot darījumu būtību.
Tāpat ir jāapzinās, ka darījumu pasaule nesastāv tikai no vienkāršiem līgumiem. Lai cik samezglota vai sarežģīta liekas darījuma shēma, likuma subjektam ir jāiegulda pūles darījuma atšķetināšanā. Tikai tad, ja izpētes rezultātā likuma subjekts nav guvis pārliecību, ka darījums ir viņam saprotams un likumīgs, pastāv pamats iesniegt ziņojumu Finanšu izlūkošanas dienestam vai Valsts ieņēmumu dienestam (par aizdomīgiem darījumiem nodokļu jomā).
Pastāv situācijas, kad likuma subjektam ir nepieciešams atbalsts vai skats no malas uz klienta veiktajiem darījumiem, lai saprastu to jēgu un būtību. Iesakām konsultēties ar jomas speciālistiem, kas pārzina darījumu analīzes metodes un prasības NILLTPFN jomā!
